Ropažu draudze - Augsburgas ticības apliecība (1530) un ATA apoloģija (1531)

Draudze

Dievnams

E-bibliotēka

- Augsburgas ticības apliecība (1530) un ATA apoloģija (1531)

- Šmalkaldes artikuli (1537)

- Par pāvesta varu un primātu (1537)

- Lielais katehisms (1529)

- Konkordijas formula (1577)

izdrukāt

AUGSBURGAS TICĪBAS APLIECĪBA (arī PDF)

Priekšvārdi ķeizaram Kārlim V

Neuzvaramais valdniek, augstais ķeizar, visžēlīgais kungs!

Jūsu ķeizariskā majestāte ir izziņojusi valsts reihstāgu Augsburgā, lai spriestu par aizsardzību pret turkiem, visbriesmīgākajiem mūžsenajiem kristiešu vārda un ticības ienaidniekiem, kā varētu viņu trakošanai sekmīgi pretoties ar stingriem un ilgstošiem militāriem pasākumiem, tāpat arī – lai spriestu par nesaskaņām mūsu svētās, kristīgās ticības jautājumos. Lai šajā ticības lietā varētu panākt izlīgumu un atgūtu vienu skaidru ticību, patiesību un kristīgu vienprātību, mums ir nepieciešams visu klātbūtnē savstarpējā mīlestībā, lēnprātībā un laipnībā abpusēji uzklausīt, apdomāt un apspriest atšķirīgos ieskatus un domas, kā arī atmest un labot to, ko abas puses savos rakstos aprakstījušas un sapratušas nepareizi. Tāpat kā mēs visi esam pakļauti vienam Kristum un cīnāmies Viņa vadībā, tā arī mēs varētu dzīvot vienā kristīgā baznīcā vienotībā un vienprātībā.

Tā kā mēs, kūrfirsts un firsti, kas nobeigumā parakstījušies, esam aicināti līdz ar citiem firstiem un valsts pārvaldes kārtām, kas mums pievienojušies, uz izsludināto Reihstāgu, tad, paklausīgi sekodami ķeizara pavēlei, esam ieradušies Augsburgā agrāk un bez lielīšanās gribam sacīt: mēs esam šeit ieradušies līdz ar pirmajiem.

Tā kā ķeizariskā majestāte kūrfirstiem, firstiem un citām pārvaldes kārtām šeit, Augsburgā, pašā tikšanās sākumā citu apskatāmo jautājumu vidū bijāt noteikusi, ka ikvienai valsts pārvaldes kārtai, pakļaujoties ķeizara rīkojumam, ir jāizklāsta un jāiesniedz vācu un latīņu valodā savi ieskati un domas, tad pēc notikušās apspriedes nākamajā trešdienā, Jūsu ķeizariskajai majestātei tika dota atbilde, ka mēs no savas puses piektdienā iesniegsim mūsu ticības apliecības artikulus. Tāpēc mēs, paklausīdami Jūsu ķeizariskās majestātes gribai, šajā ticības jautājumā iesniedzam mūsu mācītāju un arī mūsu pašu ticības apliecību, lai parādītu, kāda ir Svēto Rakstu un skaidrā Dieva vārda mācība, ko viņi ir mācījuši un sludinājuši mūsu zemju, firstu pārvaldījumu, muižu, pilsētu un novadu draudzēs.

Tātad, ja saskaņā ar minēto ķeizariskās majestātes pavēli arī citi kūrfirsti, firsti un valsts pārvaldes kārtas būs šajā ticības lietā iesniegušas savus ieskatus latīņu un vācu valodā, tad arī mēs, paklausīdami Jūsu ķeizariskajai majestātei, mūsu visžēlīgam kungam, esam gatavi draudzīgi apspriesties ar šiem augstiem kungiem, mūsu draugiem un valdošajām kārtām par lietderīgiem un pieņemamiem līdzekļiem, lai, cik vien godīgi iespējams, vienotos un šādā veidā lietu starp abām pusēm nokārtotu saskaņā ar abpusēji iesniegtiem rakstiem: samierinoši, bez naidīgas spriedzes, ar Dieva palīdzību izlīdzināt strīdu, lai mēs atgrieztos pie vienas patiesas, vienprātīgas ticības, jo, kā visi esam pakļauti un cīnāmies viena Kristus vadībā, tā arī mums vajag apliecināt vienu Kristu, lai saskaņā ar Jūsu ķeizariskās majestātes pavēli visi tiktu vadīti pie Dieva patiesības. To mēs izlūdzamies Dievam ar viskvēlākajām lūgšanām.

Taču – kas attiecas uz pārējiem kūrfirstiem, firstiem un augstmaņiem, kur pārstāv pretējo pusi – ja šī lieta pēc Jūsu ķeizariskās majestātes pavēles, tas ir, ar abpusēju rakstu iesniegšanu un lēnprātīgu salīdzināšanu nevirzītos uz priekšu un negūtu nekādus panākumus, tad mēs tomēr skaidri apliecinām, ka darīsim visu iespējamo, lai kristīgās vienprātības dēļ varētu panākt vienošanos, ja vien tā var notikt saskaņā ar Dievu un labu sirdsapziņu. Kā Jūsu ķeizariskā majestāte, tā arī pārējie kūrfirsti, valsts pārvaldes kārtas un katrs, kas patiesi mīl kristīgo ticību un ir dedzīgi tai pieķēries, un katrs, kas šo lietu godprātīgi uzklausīs, no šīs mūsu un mūsu draudžu ticības apliecības varēs saprast un draudzīgi ar cieņu atzīt mūsu centienus.

Jūsu ķeizariskā majestāte daudzkārt un arī Špeieras reihstāgā, kas notika 1526. Tā Kunga žēlastības gadā, esot laipni izziņojusi kūrfirstiem, firstiem un valsts pārvaldes kārtām un ar rakstisku Jūsu ķeizarisko pavēli noteikusi valsts vārdā izsludināt un lasīt visiem priekšā, proti – ka Jūsu ķeizariskā majestāte šajā ticības jautājumā zināmu iemeslu dēļ, kuri toreiz tika minēti, nevēlas neko noteikt, kā vienīgi pamudināt Romas pāvestu sasaukt baznīcas koncilu. Šis jautājums vēl plašāk tika paskaidrots pirms gada pēdējā reihstāgā Špeierā. Tur Jūsu ķeizariskā majestāte ar Ferdinanda kungu, Bohēmijas un Ungārijas ķēniņu, mūsu draugu un laipno kungu, un pēc tam ar sarunu vadītāju un ķeizara pilnvarotajiem citu jautājumu vidū saskaņā ar norīkojumu lika pavēstīt, ko Jūsu ķeizariskā majestāte apdomājusi un izlēmusi līdz ar Jūsu ķeizariskās majestātes valdības vietnieku, priekšsēdētāju un ķeizariskās valdības padomniekiem un sūtņiem no citām valsts pārvaldes kārtām, kas bija ieradušās Rēgensburgā uz apspriedi par vispārēja koncila sasaukšanu, vēlējās, lai Jūsu ķeizariskā majestāte arī atzīst par derīgu sasaukt šādu koncilu. Tā kā par tām lietām, kas toreiz tika pārrunātas Jūsu ķeizariskās majestātes un Romas pāvesta starpā, tika panākta gandrīz vienprātība un samierinājums, tad Jūsu ķeizariskā majestāte nešauboties, ka Romas pāvests būs pierunājams vispārēja koncila noturēšanai. Tāpēc Jūsu ķeizariskā majestāte laipni apliecināja gatavību gādāt, lai Romas pāvests piekristu visdrīzākajā laikā sasaukt tādu koncilu.

Ja nu tā notiktu, ka ticības dēļ šīs nesaskaņas starp mums un otru pusi netiktu draudzīgi nokārtotas, tad mēs apņemamies vislielākā paklausībā nākt Jūsu ķeizariskās majestātes priekšā un aizstāvēt savu mācību tādā kristīgā un brīvā vispārējā koncilā, kura sasaukšanas vajadzību visos reihstāgos, kādi vien ir notikuši Jūsu ķeizariskās majestātes valdības gados, kūrfirsti, firsti un valsts pārvaldes kārtas ar visnopietnākajiem apsvērumiem vienmēr lielā vienprātībā ir vēlējušies. Mēs arī jau agrāk esam pieklājīgā veidā un tiesiskā formā lūguši pēc šāda koncila un vienlaikus arī palīdzību Jūsu ķeizariskajai majestātei par šo tik lielo un svarīgo jautājumu. Šo lūgumu pēc palīdzības gan Jūsu ķeizariskās majestātes, gan arī vienlaikus koncila priekšā mēs arī vēl tagad atzīstam un nedz gribam, nedz varam atkāpties, kā arī padoties kādai iespaidošanai, izņemot gadījumu, ja vien ķeizara rakstiska aicinājuma pamudināta, mūsu lieta draudzīgi tiktu uzklausīta un nokārtota kristīgā vienprātībā. To mēs šeit svinīgi un atklāti apliecinām.

I ARTIKULs
Par Dievu

Baznīca lielā vienprātībā māca, ka Nīkajas koncila lēmumi Par dievišķās būtības vienību un trim personām ir patiesi un tiem ir jātic bez kādas šaubīšanās, proti, ka ir viena dievišķa būtība, kas tiek saukta Dievs un ir Dievs. Dievs ir mūžīgs, nemiesisks, nedalāms, ar bezgalīgu varu, gudrību un labestību. Dievs ir visu lietu – gan redzamo, gan neredzamo – Radītājs un Uzturētājs, un tomēr ir trīs Personas, kam ir tā pati būtība un vara un kas ir vienlīdz mūžīgas – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Vārds persona tiek lietots tajā pašā nozīmē, kā šo vārdu šajā sakarā ir lietojuši baznīcas tēvi, ar to saprotot nevis daļu vai īpašību kādā citā, bet to, kas pastāv pats par sevi.

Baznīca nosoda visas maldu mācības, kas ir cēlušās pret šo artikulu, kā maniheiešus, kas atzīst divus pirmsākumus – labu un ļaunu, tāpat valentīniešus, ariāņus, einomiāņus, muhamedāņus un visus tiem līdzīgos. Tās nosoda arī samosatiešus – vecos un jaunos – kas, aizstāvot tikai vienas Personas esamību, viltīgi un bez dievbijības spriedelē par Vārdu un Svēto Garu, ka tie neesot atsevišķas Personas, bet Vārds nozīmējot – runātu vārdu un Gars – rosību radītās būtnēs.

II ARTIKULS
Par iedzimto grēku

Baznīca māca, ka pēc Ādama krišanas grēkā visi cilvēki, kas dabiski dzimuši, ir piedzimuši ar grēku, tas ir, bez dievbijības, bez paļāvības uz Dievu un ar ļaunu iekāri, un ka šī sērga jeb iedzimtā vaina patiesi ir grēks, kas arī tagad pazudina un ieved mūžīgajā nāvē tos, kuri neatdzimst caur Kristību un Svēto Garu.

Baznīca nosoda pelagiāņus un citus, kas noliedz, ka iedzimtā vaina ir grēks, tādējādi mazina Kristus nopelna un Viņa pestīšanas darba godu, apgalvodami, ka cilvēks var tapt taisnots Dieva priekšā pats ar savu spēku un prātu.

III ARTIKULS
Par Dieva Dēlu

Baznīca māca, ka Vārds, tas ir, Dieva Dēls, ir pieņēmis cilvēka dabu svētlaimīgās Jaunavas Marijas klēpī, tā ka divas dabas – dievišķā un cilvēciskā – ir nedalāmi vienotas vienā personā: viens Kristus, patiess Dievs un patiess cilvēks, piedzimis no Jaunavas Marijas, patiesi cietis, krustā sists, miris un apglabāts, lai mūs salīdzinātu ar Tēvu un lai upurētu sevi ne tikai par iedzimto grēku, bet arī par visiem cilvēku izdarītajiem grēkiem.

Viņš ir nokāpis ellē un trešajā dienā patiesi augšāmcēlies, pēc tam uzkāpis Debesīs, lai sēstos pie Tēva labās rokas un mūžīgi valdītu kā Kungs pār visu radību, kā arī darītu svētus tos, kas tic uz Viņu, sūtīdams viņu sirdīs Svēto Garu, lai Tas viņus vada, mierina un iedrošina, dara dzīvus un aizstāv pret velnu un grēka varu.

Tas pats Kristus, visiem redzot, atkal atnāks tiesāt dzīvos un mirušos utt., kā Apustuļu ticības apliecībā sacīts.

IV ARTIKULS
Par taisnošanu

Baznīca māca, ka cilvēki netiek taisnoti Dieva priekšā ar saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem, bet viņi no Dieva žēlastības Kristus dēļ tiek taisnoti ticībā, kad viņi tic, ka ir pieņemti žēlastībā un ka grēki piedoti Kristus dēļ, kas ar savu nāvi ir gandarījis par mūsu grēkiem. Šādu ticību Dievs pieņem kā taisnību savā priekšā (Rom. 3–4).

V ARTIKULS
Par baznīcas garīgo amatu

Lai mēs šo ticību iegūtu, ir iedibināts garīgais amats Evaņģēlija mācīšanai un sakramentu izdalīšanai. Jo caur Vārdu un sakramentiem kā instrumentiem tiek dāvināts Svētais Gars, kas – kur un kad Dievs to grib – rada ticību tajos, kuri uzklausa Evaņģēliju, tas ir, ka Dievs taisno tos, kas tic, ka viņi žēlastībā tiek pieņemti nevis viņu pašu, bet Kristus nopelna dēļ.

Mēs nosodām anabaptistus un citus, kuri domā, ka Svētais Gars nāk pie cilvēkiem bez ārējā Vārda starpniecības, caur viņu pašu sagatavošanos un darbiem.

VI ARTIKULS
Par jauno paklausību

Baznīca arī māca, ka tādai ticībai ir jānes labi augļi un jādara Dieva pavēlēti labi darbi Dieva gribas dēļ, nevis cerot, ka ar šādiem darbiem nopelnām taisnošanu Dieva priekšā, jo grēku piedošana un taisnošana tiek satverta ticībā, kā to Kristus pats apstiprina: “Kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi!” (Lk. 17:10) To pašu māca arī senie baznīcas tēvi. Ambrozijs saka: “Tas tā ir Dieva iedibināts, ka tas, kas tic uz Kristu, top izglābts bez darbiem, saņemdams grēku piedošanu vienīgi ticībā.”

VII ARTIKULS
Par baznīcu

Baznīca māca, ka ir viena svēta visos laikos pastāvoša baznīca. Baznīca ir svēto draudze, kurā pareizi māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus.

Un patiesai baznīcas vienībai pietiek, ka ir vienprātība Evaņģēlija mācībā un sakramentu pārvaldīšanā. Tāpēc nav nepieciešams, ka cilvēku ieviestās tradīcijas, rituāli jeb ceremonijas visur būtu vienādas. Kā Pāvils saka: “Viena ticība, viena Kristība; viens visu Dievs un Tēvs..” (Ef. 4:5–6)

VIII ARTIKULS
Kas ir baznīca?

Lai gan baznīca īstā nozīmē ir svēto un patiesi ticīgo draudze, tomēr, tā kā šajā pasaulē baznīcā ir iejaukušies daudz liekuļu un ļauno, tad ir pieļaujams sakramentus saņemt pat no ļauniem cilvēkiem, kā saka Kristus: “Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji.” (Mt. 23:2) Gan sakramenti, gan Dieva vārds ir iedarbīgi Kristus pavēles un iestādījuma dēļ, pat ja tos pasniedz un sludina ļauni cilvēki.

Mēs nosodām donātistus un tiem līdzīgus, kas noliedza ļauno cilvēku kalpošanu baznīcā un uzskatīja tādu kalpošanu par nederīgu un neiedarbīgu.

IX ARTIKULS
Par Kristību

Par Kristību baznīca māca, ka tā ir nepieciešama pestīšanai, jo Kristībā tiek dāvāta Dieva žēlastība. Bērni ir jākrista, lai tie, Kristībā Dievam novēlēti, taptu uzņemti Dieva žēlastībā.

Baznīca nosoda anabaptistus, kas neatzīst bērnu kristīšanu un apgalvo, ka bērni tiek glābti bez Kristības.

X ARTIKULS
Par Tā Kunga Mielastu

Par Tā Kunga Mielastu baznīca māca, ka Kristus miesa un asinis ir patiesi klātesošas un tiek pasniegtas Tā Kunga Mielastā maizē un vīnā tiem, kas to bauda, un tā nosoda tos, kas māca citādi.

XI ARTIKULS
Par bikti

Par bikti baznīca māca, ka privātā grēku piedošana jeb Absolūcija draudzēs ir paturama, lai gan biktī nav nepieciešama visu pārkāpumu uzskaitīšana, jo tas nav iespējams, kā par to sacīts psalmā: “Kas gan apzinās savu nomaldīšanos?” (Ps. 19:13)

XII ARTIKULS
Par atgriešanos

Par atgriešanos baznīca māca, ka tie, kas krituši grēkā pēc Kristības, var saņemt grēku piedošanu jebkurā laikā, kad vien viņi tiek atgriezti, un ka baznīcai tādiem, kas nožēlo grēkus, tie ir jāpiedod.

Bet pie īstas atgriešanās pieder šīs divas lietas: viena ir sirdssatriektība jeb grēkatziņas radītās sirdsapziņas mokas; otra ir ticība, kas tiek saņemta no Evaņģēlija jeb Absolūcijas un kas tic, ka Kristus dēļ grēki ir piedoti; šī ticība nomierina sirdsapziņu un atsvabina no mokām. Pēc tam ir jāseko labiem darbiem, kas ir atgriešanās augļi.

Baznīca nosoda anabaptistus, kas noliedz, ka reiz taisnotie var pazaudēt Svēto Garu, tāpat tos, kas apgalvo, ka daži jau šajā dzīvē sasniedzot tādu pilnību, ka nevar vairs grēkot.

Tiek nosodīti arī novaciāņi, kas neļauj pasludināt piedošanu tiem, kas pēc Kristības ir grēkojuši, kaut arī tie nožēlo grēkus.

Tiek nosodīti arī tie, kas nemāca, ka grēku piedošana saņemama ticībā, bet pavēl mums pelnīt žēlastību ar mūsu gandarīšanas darbiem.

XIII ARTIKULS
Par sakramentu lietošanu

Par sakramentu lietošanu baznīca māca, ka sakramenti ir iedibināti ne tikai, lai būtu atšķirības zīmes cilvēku vidū, bet drīzāk, lai būtu kā Dieva gribas zīmes un liecība ticības modināšanai un stiprināšanai cilvēkiem, kas saņem sakramentus. Tādēļ sakramenti ir jālieto tā, lai tur klāt būtu ticība, kura tic apsolījumiem, kas caur sakramentiem tiek piedāvāti un sniegti.

Mēs nosodām tos, kas māca, ka sakramenti taisno, pat saņemot tos bez ticības (ex opere operato), un kas nemāca, ka, saņemot sakramentus, ir nepieciešama ticība grēku piedošanai.

XIV ARTIKULS
Par baznīcas kārtību

Par baznīcas kārtību baznīca māca, ka nevienam citam baznīcā nav atļauts nedz publiski mācīt, nedz pārvaldīt sakramentus – kā tikai likumīgi aicinātajiem.

XV ARTIKULS
Par baznīcas rituāliem

Par baznīcas rituāliem baznīca māca, ka ir paturami visi tie rituāli, kas neapgrēcina, kas kalpo mieram un labai kārtībai baznīcā, piemēram, noteiktās svinamās dienas, svētki u. c.

Tomēr par tādām lietām cilvēki ir jābrīdina, lai viņi neapgrūtinātu sirdsapziņu, domādami, ka šo rituālu ievērošana būtu nepieciešama pestīšanai.

Stingri arī jānorāda, ka cilvēku tradīcijas, kas ievestas, lai Dievam pielabinātos, izpelnītos žēlastību un gandarītu par grēkiem, ir pret Evaņģēliju un ticības mācību. Lūk, tādēļ tādas tradīcijas kā klosteru solījumi, ēdieni, gavēņu dienas, kas ieviestas žēlastības nopelnīšanai un gandarīšanai par grēkiem, ir veltīgas un pretrunā Evaņģēlijam.

XVI ARTIKULS
Par valsts lietām

Par valsts lietām baznīca māca, ka likumīgā valsts pārvalde ir Dieva iedibinātā kārtība, tādēļ kristiešiem ir atļauts pildīt valsts amatus, darboties tiesā, iztiesāt lietas pēc impērijas un citiem pastāvošajiem likumiem, saskaņā ar likumu sodīt, cīnīties taisnīgā karā, kalpot karadienestā, likumīgi slēgt darījumus, iegūt īpašumu, zvērēt, kad valsts iestādes to prasa, kā arī doties laulībā.

Mūsu draudzes nosoda anabaptistus, kas aizliedz kristiešiem pildīt šādus pilsoņu pienākumus.

Mēs nosodām arī tos, kas evaņģēlisko pilnību meklē pilsonisko pienākumu pamešanā, nevis Dieva bijāšanā un ticībā, – jo sirds mūžīgo taisnību taču māca tikai Evaņģēlijs. Tomēr Evaņģēlijs neizposta nedz valsti, nedz ģimeni, bet jo īpaši pavēl to visu sargāt un uzturēt kristīgā mīlestībā kā Dieva iedibināto kārtību. Tādējādi kristiešiem ir jāpaklausa savām valdībām un likumiem, izņemot gadījumus, ja tiek pavēlēts grēkot, tad katrā ziņā – “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem” (Ap. d. 5:29).

XVII ARTIKULS
Par Kristus atkalatnākšanu uz tiesu

Baznīca māca, ka Kristus, pasaules pēdējās dienās, nāks redzamā veidā uz pastaro tiesu un uzmodinās visus mirušos: dievbijīgajiem un izredzētajiem dos mūžīgu dzīvi un nebeidzamu prieku, bet bezdievīgos cilvēkus un velnus notiesās bezgalīgām mokām.

Mēs nosodām anabaptistus, kas uzskata, ka notiesāto cilvēku un velnu sodam reiz pienāks gals.

Mēs nosodām arī citus, kas izplata jūdu uzskatus, ka pirms mirušo augšāmcelšanās dievbijīgie pārņemšot pasaules pārvaldīšanu, visur nomākdami bezdievjus.

XVIII ARTIKULS
Par brīvo gribu

Par brīvo gribu baznīca māca ka cilvēka gribai ir zināma brīvība pildīt pilsonisko taisnību un izšķirt prātam pakļautas lietas. Bet tai nav spēka bez Svētā Gara palīdzības piepildīt Dieva taisnību jeb garīgo taisnību, tāpēc ka “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara” (1. Kor. 2:14). Bet Dieva taisnība rodas sirdī, kad caur Vārdu tiek uzņemts Svētais Gars. To pašu skaidros vārdos saka Augustīns Hypognosticon III grāmatā: “Mēs atzīstam, ka visiem cilvēkiem ir brīva griba savos prāta spriedumos, bet ne tā, ka viņi būtu spējīgi ko spriest par Dievu, nedz būtu spējīgi bez Dieva ko sākt vai arī droši pabeigt, bet viņi spēj spriest vienīgi par šīs dzīves darbiem – kā labiem, tā ļauniem. Par “labiem” es saucu tos darbus, kas nāk no labā, ko cilvēka daba vēl spēj, tas ir, labprāt strādāt tīrumā, ēst, dzert, iegūt draugus, ģērbties, celt namus, doties laulībā, kopt lopus, mācīties derīgu amatu vai jebko citu labu šajā dzīvē. Visas šīs lietas ir atkarīgas no Dieva pārvaldīšanas, jo tik tiešām viss ir cēlies un pastāv no Viņa un caur Viņu. Par “ļauniem” es saucu tādus darbus kā vēlēšanos kalpot elkiem, slepkavot u. tml.”

Mēs nosodām pelagiāņus un visus tos, kas māca, ka bez Svētā Gara, tikai ar dabiskajiem spēkiem mēs spējam mīlēt Dievu vairāk par visām lietām un pildīt Dieva pavēles pēc to būtības. Ja vēl ārējos darbus cilvēka daba kaut kādā veidā varētu veikt (piemēram, atturēties no zādzības vai slepkavības), tomēr tādas iekšējās ierosmes kā dievbijību, uzticību Dievam, šķīstību, pacietību u. tml. tā nespēj panākt.

XIX ARTIKULS
Par grēka cēloni

Par grēka cēloni baznīca māca: lai gan Dievs ir radījis un uztur dabu, tomēr grēka cēlonis ir ļauno, proti, velna un bezdievju griba, kuri paši, bez Dieva līdzdalības, novēršas no Viņa, kā to apstiprinājis Kristus: “Velns, melus runādams, runā pēc savas dabas.” (Jņ. 8:44)

XX ARTIKULs
Par ticību un labajiem darbiem

Mūsu teologi nepatiesi tiek apvainoti, ka mēs aizliedzot labos darbus. Mūsu redzamākie raksti par desmit baušļiem un citi ar līdzīgu saturu apliecina: mēs esam lietderīgi mācījuši par visām dzīves kārtām un pienākumiem, tas ir, kādas dzīves kārtas, kādi darbi jebkurā aicinājumā ir Dievam patīkami. Par šīm lietām agrāk mācītāji ir gan pārāk maz mācījuši, neatlaidīgi prasīdami tikai bērnišķīgus un ne tik nepieciešamus darbus – noteiktas svētku dienas, noteiktus gavēņus, dažādas brālības, svētceļojumus, svēto godināšanu, rožu kroni, mūku dzīvi un tiem līdzīgus. Arī mūsu pretinieki ir mācījušies atradināties šos nederīgos darbus cildināt tā, kā darīja kādreiz. Bez visa cita ir arī sākuši pieminēt ticību, par ko agrāk bija apbrīnojams klusums. Tagad viņi mūs māca, ka netopam taisnoti tikai caur darbiem vien, bet saista kopā ticību un darbus un saka, ka topam taisnoti caur ticību un darbiem. Šī mācība ir ciešamāka par pirmo un var sniegt vairāk mierinājuma nekā viņu vecā mācība.

Kad nu vissvarīgākā baznīcas mācība par ticību tik ilgu laiku bija palikusi nezināma, un tiešām visi var liecināt, ka sprediķos par ticības taisnību bija visdziļākais klusums, ka par to ne vārdiņa nedabūja dzirdēt, bet baznīcā varēja klausīties tikai mācību par darbiem, tad nu mēs savas draudzes par ticību esam mācījuši citādi.

Vispirms jau to, ka mūsu darbi nevar mūs salīdzināt ar Dievu, nedz var mums nopelnīt grēku piedošanu, žēlastību un taisnošanu, bet – ka to visu iegūstam tikai caur ticību, ticēdami, ka tiekam pieņemti žēlastībā Kristus dēļ, kurš vienīgais ir nolikts par vidutāju un salīdzināšanas upuri, caur kuru Tēvs tiek salīdzināts ar mums. Ja nu kāds iedomājas ar darbiem sev nopelnīt žēlastību, tāds nicina Kristus nopelnu un žēlastību un bez Kristus, pats ar saviem cilvēciskajiem spēkiem, meklē ceļu pie Dieva, kaut gan Kristus ir sacījis par sevi: “Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība!” (Jņ. 14:6)

Šo mācību par ticību Pāvils māca visās savās vēstulēs, piemēram: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana, ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.” (Ef. 2:8–9)

Un tādēļ, lai neviens viltīgi neteiktu, ka mēs esam ieviesuši jaunu Pāvila mācības skaidrojumu, tad par visu šo jautājumu sniedzam arī baznīcas tēvu liecības. Tā Augustīns daudzos rakstos aizstāv žēlastību un ticības taisnību pret darbu nopelniem. Un līdzīgi māca Ambrozijs darbā De vocatione Gentium (Par pagānu aicināšanu) un citur. Minētajā darbā viņš raksta: “Atpirkšana ar Kristus asinīm kļūtu nevērtīga un arī cilvēku darbu priekšrocības nomāktu Dieva žēlastību, ja taisnošana, kas notiek žēlastībā, būtu panākama ar iepriekš iegūtiem nopelniem, tā ka tā no Dieva dāvanas kļūtu par pelnītu atalgojumu.”

Lai gan nesapratīgie nievā šo mūsu mācību, tomēr dievbijīgās un satriektās dvēseles piedzīvo, ka tā dod sirdsapziņai jo lielu mierinājumu, tāpēc ka mierīgu sirdsapziņu nevar iegūt ne ar kādiem darbiem, bet tikai ticībā, kad droši paliek pie tā, ka Kristus dēļ Dievs ir mums labvēlīgs, kā arī Pāvils māca: “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (Rom. 5:1) Visa šī mācība ir cieši saistīta ar izbiedētās sirdsapziņas cīņu, un to nevar saprast, ja nepazīst šo cīņu. Tāpēc aplami par šo lietu spriež nepieredzējuši un nesvēti cilvēki, kas kā pa sapņiem murgo, ka kristīgā taisnība neesot nekas cits kā pilsoniskā vai filozofiskā taisnība.

Kādreiz sirdsapziņu nomāca ar mācību par darbiem, tā ka nedzirdēja par Evaņģēlija iepriecinājumu. Nemierīgā sirdsapziņa citus dzina tuksnesī, klosterī, cerēdama tur izpelnīties sev žēlastību ar klostera dzīvi. Citi izdomāja citus darbus žēlastības pelnīšanai un gandarīšanai par grēkiem. Tādēļ bija ļoti nepieciešams pūlēties šo mācību par ticību uz Kristu sniegt tālāk un atjaunot, lai izbiedētajām sirdīm ne tikai netrūktu mierinājuma, bet lai tās zinātu, ka žēlastība, grēku piedošana un taisnošana ir saņemama ticībā Kristum.

Ļaudis tiek arī mācīti, ka vārds “ticība” šeit nenozīmē tikai paša stāsta, tas ir, Evaņģēlija zināšanu, kāda ir arī bezdievīgajiem un velnam, bet tas nozīmē tādu ticību, kas tiešām tic ne tikai stāstam, bet arī stāsta ieguvumam, proti, šim artikulam – grēku piedošanai, tas ir, ka mēs caur Kristu saņemam žēlastību, taisnību un grēku piedošanu.

Kas nu ir sapratis, ka caur Kristu viņam ir žēlīgs Tēvs, tas patiesi pazīst Dievu un apzinās, ka ir Dieva gādībā, tas Viņu piesauc un nav bez Dieva kā pagāni, jo velni un bezdievīgie nespēj šim artikulam – grēku piedošanai – ticēt. Tāpēc viņi Dievu nīst kā ienaidnieku, Viņu nepiesauc un nekā laba no Viņa negaida. Arī Augustīns vārdu “ticība” šādā veidā paskaidro lasītājam un māca, ka Rakstos vārds “ticība” netiek saprasts kā zināšana, kā tas ir pie bezdievīgajiem, bet kā paļaušanās, kas iepriecina un iedrošina izbiedētos prātus.

Turklāt mēs mācām, ka labi darbi jādara nevis cerībā ar tiem nopelnīt žēlastību, bet Dieva gribas dēļ. Tikai ticībā tiek satverta grēku piedošana un žēlastība. Un, kad caur ticību tiek saņemts Svētais Gars, tad sirdis tiek atjaunotas un iegūst jaunu dedzību, lai varētu parādīties labi darbi. Ambrozijs saka: “Ticība ir labas gribas un taisnas rīcības avots.” Tiešām, cilvēka spēki bez Svētā Gara ir ļaunas iekāres pilni un pārāk vāji, lai Dieva priekšā spētu darīt labus darbus. Turklāt tie ir velna varā, kurš dzen cilvēkus uz visādiem grēkiem, bezdievīgiem uzskatiem un negantībām, kā tas ir redzams pie filozofiem, kas paši gan centušies godīgi dzīvot, tomēr to nav spējuši, bet ir aptraipījušies ar daudzām acīm redzamām negantībām. Tāds ir cilvēka vājums, kad viņš ir bez ticības un bez Svētā Gara un sevi vada tikai ar cilvēciskiem spēkiem.

No tā viegli saprotams, ka šī mācība par ticību nav nopeļama, it kā tā liegtu labus darbus, bet daudz vairāk cildināma, tāpēc ka rāda, kādā veidā mēs spējam darīt labus darbus. Tiešām, bez ticības cilvēciskā daba nekādā veidā nespēj darīt pirmā un otrā baušļa darbus. Bez ticības cilvēks nelūdz Dievu, no Dieva nekā negaida, krustu nepanes, bet meklē cilvēku aizstāvību, uzticas cilvēku aizsardzībai. Tādējādi sirdī valda it visas iekāres un cilvēciski nodomi, jo nav ticības un paļaušanās uz Dievu. Lūk, tādēļ Kristus saka: “Jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jņ. 15:5) Un baznīca dzied: “Bez Tavas varenības nekā nav cilvēkā, nekā, kas būtu nebojāts.”

XXI ARTIKULS
Par svēto pielūgšanu

Par svēto pielūgšanu baznīca māca, ka svētos var turēt piemiņā, lai ņemtu priekšzīmi no viņu ticības un labiem darbiem, katrs pēc sava aicinājuma. Tāpat kā ķeizars karā ar turkiem, tos dzīdams ārā no tēvijas, var sekot Dāvida piemēram, jo abi ir ķēniņi. Bet Raksti nemāca pielūgt svētos vai lūgt palīdzību no svētajiem, jo tikai Kristus mums ir norādīts kā vienīgais Vidutājs, Salīdzinātājs, Augstais priesteris un Aizlūdzējs (1. Tim. 2:5; Rom. 8:34). Viņš ir jāpiesauc, jo ir apsolījis uzklausīt mūsu lūgšanas, un šāda pielūgšana Viņam patīk visvairāk, proti, ka Viņu piesaucam visās bēdās un grūtumos: “Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns.” (1. Jņ. 2:1)

Šis ir gandrīz viss mūsu mācības kopsavilkums, kurā var redzēt, ka tur nav nekā tāda, kas nesaskanētu ar Rakstiem vai kristīgo baznīcu, vai Romas baznīcu, kā tas zināms no tās teologiem. Ja tas ir tā, tad tie, kuri pieprasa mūsējos uzskatīt par atkritējiem, spriež cietsirdīgi. Taču nevienprātība ir tikai dažu aplamu ieražu dēļ, kas bez droša pamatojuma ir iekļuvušas baznīcā. Un, ja arī tajās būtu bijusi kāda atšķirība, tad taču bīskapiem pienāktos izturēties iecietīgi pret mums tās ticības apliecības dēļ, kuru nupat izklāstījām. Pat baznīcas kanoni nav tik stingri, lai prasītu visur vienas un tās pašas kulta paražas, jo visās draudzēs tās nekad arī nav bijušas vienādas. Turklāt lielāko veco ieražu daļu mēs jo rūpīgi ievērojam. Katrā ziņā tā ir nepatiesa apsūdzība, ka mūsu draudzes atmetot visas ceremonijas, visus vecos kultiskos iekārtojumus. Tā kā jau agrāk bija vispārēja žēlošanās par aplamām ieražām galvenajos baznīcas rituālos un ar skaidru sirdsapziņu tās nevarēja atzīt par labām, tad tās ir daļēji labotas.

II DAĻA

Artikuli, kuros aplūkotas
un izlabotas aplamās ieražas

Tā kā mūsu baznīca neatšķiras nevienā ticības artikulā no kristīgās baznīcas, bet tikai atmet dažas aplamas ieražas, kas ir jaunas, pretējas baznīcas likumiem, kas ir ieviesušās laikmeta samaitāto tikumu dēļ, tad mēs lūdzam, lai ķeizariskā majestāte iecietīgi uzklausa ne vien ieviestās pārmaiņas, bet arī to, kāpēc ļaudis nav spiežami pretēji viņu sirdsapziņai ievērot šādus aplamus paradumus. Lai ķeizariskā majestāte netic tiem, kuri, gribēdami sakūdīt cilvēkus pret mums, izplata tautā dīvainus apmelojumus. Viņi, šādā veidā aizvainodami krietnus vīrus, jau no paša sākuma ir radījuši pastāvošo sašķeltību un pūlas nesaskaņas palielināt. Tiešām, ķeizariskā majestāte sapratīs, ka gan mūsu mācība, gan ceremoniju veids ir pieņemamāks, nekā to apraksta kādi mums naidīgi, ļaunprātīgi cilvēki. Turklāt nav iespējams nonākt pie patiesības, uzklausot cilvēku tenkošanu un ienaidnieku zākāšanos. No teiktā ir viegli secināms, ka nekas tā nepalīdz ceremoniju cienīguma saglabāšanai, godbijības un dievbijības veicināšanai tautā, kā tas, ja ceremonijas baznīcā tiktu pareizi ievērotas.

XXII ARTIKULS
Par abiem Svētā Vakarēdiena veidiem

Tā Kunga mielastā draudzes locekļiem pasniedz Sakramentu abos veidos, tāpēc ka šādai kārtībai ir Kunga pavēle: “Dzeriet visi no tā!” (Mt. 26:27). Šeit Kristus noteikti pavēlējis, lai no biķera dzer visi. Un, lai neviens nevarētu atrunāties, ka tas attiecas tikai uz priesteriem, tad Pāvils, rakstīdams korintiešiem, sniedz piemēru, no kura skaidri redzams, ka visa draudze saņēmusi Sakramentu abos veidos (1. Kor. 11:26). Šis paradums ilgu laiku ir pastāvējis baznīcā, un nav droši zināms, kad un kā vārdā tas ticis pārveidots, lai gan kardināls Nikolajs no Kūzas min laiku, kad tas ticis pieņemts. Kipriāns vairākās vietās apliecina, ka Kristus asinis ir sniegtas draudzei. To pašu apliecina Hieronīms, sakot: “Priesteri vada Eiharistiju un sniedz draudzei Kristus asinis”. Jā, pat pāvests Gelazijs pavēl nesadalīt Sakramentu (Dist. 2. “De consecratione”, cap. Comperimus). Tātad paradums rīkoties citādi nav tik sens. Ir skaidrs, ka tāds paradums, kas ieviests pretēji Dieva pavēlēm, nav pieņemams, kā liecina baznīcas likumi (Dist. 8. cap. “Veritate” un arī turpmākie). Tātad šis paradums ir pieņemts ne vien pretēji Rakstiem, bet arī pretēji senākajiem baznīcas kanoniem un tās piemēram. Tādēļ tie, kas grib saņemt Sakramentu abos veidos, nav spiežami rīkoties citādi, apgrūtinot sirdsapziņu. Un, tā kā Sakramenta sadalīšana nav savienojama ar Kristus iedibināto kārtību, mēs atmetam arī procesiju, kāda līdz šim bija ierasta.

XXIII ARTIKULS
Par priesteru laulību

Ir bijusi vispārēja žēlošanās par priesteriem, kas nav turējuši šķīstību un kas ir kā ļauns piemērs. Šā iemesla dēļ, kā raksta Platina, arī pāvests Pijs teicis, ka esot gan bijusi vajadzība, kādēļ priesteriem laulība jāaizliedz, bet vēl daudz lielāka nepieciešamība esot to atkal atļaut. Kad nu, īsi sakot, mūsu priesteri vēlējās vairīties no publiskiem skandāliem, viņi apprecējās un mācīja, ka viņiem ir atļauts noslēgt laulību. Pirmkārt – tāpēc ka Pāvils saka: “Netiklības novēršanas labā lai katram ir sava sieva.” (1. Kor. 7:2) Tāpat: “Jo labāk doties laulībā nekā kaist kārībā.” (1. Kor. 7:9) Otrkārt – tāpēc ka Kristus saka: “Visi nespēj saprast šo vārdu..” (Mt. 19:11), kur Viņš māca, ka visi cilvēki nespēj dzīvot bez laulības, tāpēc ka cilvēku Dievs radījis bērnu radīšanai (1. Moz. 1:28). Tas nav cilvēka spēkos – bez īpašas Dieva dāvanas un palīdzības mainīt radīšanas kārtību. Tādēļ tiem, kuri neder celibātam, vajag doties laulībā. Jo Dieva pavēli un Dieva kārtību nespēj atcelt neviens cilvēku likums, neviens solījums. Šo iemeslu dēļ mūsu priesteri māca, ka viņi drīkst doties laulībā.

Ir zināms, ka senbaznīcā priesteri bijuši precēti, jo arī Pāvils saka: “Bīskapam pienākas būt nepeļamam, vienas sievas vīram.” (1. Tim. 3:2) Vācijā tikai pirms kādiem 400 gadiem aizliedza priesteriem doties laulībā, un viņi tik ļoti pretojās šim aizliegumam, ka Maincas arhibīskapu saniknotie priesteri dumpī gandrīz nogalināja, kad viņš par šo jautājumu publicēja Romas pāvesta ediktu. Celibāts tika ieviests tik despotiski, ka aizliedza ne vien turpmākās laulības, bet izšķīra jau esošās, pretēji visiem Dieva un cilvēku likumiem un pretēji arī pašiem kanoniem, ko izdevuši ne vien pāvesti, bet arī augsti teicamas sinodes.

Pasaulei novecojot, cilvēku daba kļūst aizvien vājāka, un tādēļ ir jārūpējas, lai Vācijā neielaužas vēl vairāk netikumu. Dievs ir iekārtojis laulību, lai tā būtu arī dziedniecības līdzeklis cilvēku nespēkam. Paši kanoni nosaka, ka vēlākos laikos cilvēku vājības dēļ noteiktos gadījumos senā stingrība ir jāsamazina. Likumi visās kārtīgās valstīs, pat pie pagāniem, ir parādījuši laulībai vislielāko godu. Tagad pat mācītāji pretēji kanoniem tiek nežēlīgi līdz nāvei nomocīti bez kāda cita iemesla – kā vien laulības dēļ. Pāvils to nosauc par dēmonisku mācību, kas aizliedz doties laulībā (1. Tim. 4:1–3). Tagad tas ir viegli saprotams, kad ar šādiem sodiem tiek aizstāvēts laulības aizliegums.

Bet, tāpat kā neviens cilvēku likums nevar atcelt Dieva pavēli, tāpat to nevar arī neviens solījums. Līdzīgi arī Kiprians dod padomu, lai sievietes, kuras nespēj saglabāt apsolīto šķīstību, dodas laulībā. Šie ir viņa vārdi: “Bet, ja tās negrib vai arī nespēj saglabāt savu šķīstību, tad ir labāk, ka tās dodas laulībā, nekā savu kārību dēļ krīt ugunī, patiesi tām nevajadzētu dot nekādu apgrēcību brāļiem vai māsām.” (Lib. I, epist. 11)

Pat kanoni parāda zināmu iecietību pret tiem, kas pirms likumīgā vecuma devuši klostera solījumu, kā tas arī parasti līdz šim ir noticis.

XXIV ARTIKULS
Par misi

Mūsu baznīca tiek nepatiesi apsūdzēta, ka tā atmetot misi. Taču mēs neesam atmetuši misi, bet svinam to visā godbijībā. Mēs esam saglabājuši gandrīz visas ierastās ceremonijas, vienīgi vietām latīniskajiem dziedājumiem klāt ir nākušas vācu dziesmas, kas pievienotas ļaužu pamācīšanai. Ceremoniju vienīgais uzdevums ir pamācīt vienkāršos cilvēkus. Ne tikai Pāvils pavēl lietot draudzē ļaudīm saprotamu valodu (1. Kor. 14:2–4), bet to prasa arī cilvēku likumi. Mūsu ļaudis ir raduši, ka Sakramentu kopīgi bauda tikai tādi, kas ir uz to sagatavoti, un tas arī vairo godbijību un cieņu pret reliģiskām ceremonijām. Nevienam netiek sniegts Sakraments, ja cilvēks iepriekš nav pārbaudīts un uzklausīts. Ļaudis tiek arī mācīti par Sakramenta lielo vērtību un tā lietošanu, un cik daudz mierinājuma tas sniedz izbiedētām sirdsapziņām, lai tās mācās ticēt Dievam un izlūgties no Viņa visu labo. Tāds dievkalpojums ir Dievam patīkams, un tāda Sakramenta lietošana vairo godbijību pret Dievu. Tādēļ vis nešķiet, ka mise mūsu pretinieku vidū tiktu svinēta ar lielāku dievbijību nekā pie mums.

Bet ir gan zināms, cik ļoti visi goda vīri jau sen par to ir atklāti žēlojušies un vislielākā sūdzība ir tā, ka mises tiek apgānītas un izmantotas peļņas dēļ. Tas nav noslēpums, ka šis negodīgais paradums – svinēt mises par naudu vai atalgojumu – plaši izplatījies visās baznīcās, un cik daudz tās tiek svinētas pretēji kanonu aizliegumam. Bet Pāvils, teikdams: “Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm” (1. Kor. 11:27), nopietni brīdina tādus, kas necienīgi apietas ar Eiharistiju. Kad mūsu mācītāji par šo grēku tika brīdināti, tad mūsu draudzēs atmeta privātās mises, jo gandrīz visas privātās mises notika peļņas dēļ.

Šie ļaunprātīgie izkropļojumi bija zināmi arī bīskapiem, un, ja viņi laikus tos būtu novērsuši, tad tagad būtu mazāk nesaskaņu. Viņu līdzšinējās liekulības dēļ baznīcā ir ieviesušies daudzi netikumi. Tagad, kad jau ir par vēlu, viņi sāk žēloties par baznīcas nelaimēm, lai gan vienīgais šā posta cēlonis ir tās nelietības, kas bija tik acīm redzamas, ka vairs nebija paciešamas. Tagad par misi, par Sakramentu ir radušās lielas nesaskaņas. Varbūt pasaule saņem sodu par tik ilgu misu profanizāciju tādēļ, ka tie, kuri spēja un kuriem vajadzēja to novērst, tik ilgu laiku baznīcā to ir pieļāvuši. Patiesi, Dekalogā ir rakstīts: “Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.” (2. Moz. 20:7) Šķiet, ka no pasaules sākuma neviena Dieva iedibināta lieta nekad nav tik nelietīgi izmantota peļņas gūšanai kā mise.

Turklāt vēl tika pievienots uzskats, kas bezgalīgi pavairoja privātās mises, proti, ka Kristus ar savām ciešanām ir gandarījis tikai par iedzimto grēku, un iedibinājis misi, kurā tiek upurēts par ikdienas pārkāpumiem – kā ikdienišķajiem grēkiem, tā arī nāves grēkiem. Vēl ir izplatīts vispārējs viedoklis, ka noturēta mise dzēš dzīvo un mirušo grēkus tikai ar pašu mises svinēšanu (ex opere operato). Turklāt sāka diskutēt, vai viena mise, kas noturēta par daudziem, ir tikpat iedarbīga kā mise, kas noturēta tikai vienam. Šāda prātošana galu galā radīja bezgalīgi lielu misu skaitu.

Par šādām aplamām iedomām mūsu teologi ir aizrādījuši, ka tās nesaskan ar Svētajiem Rakstiem un laupa godu Kristus ciešanām. Jo Kristus ciešanas ir bijušas upuris un gandarījums ne tikai par iedzimto grēku, bet arī par visiem citiem grēkiem, kā ir rakstīts Vēstulē ebrejiem: “Mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam. ..Jo ar vienu upuri Viņš uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek darīti svēti.” (Ebr. 10:10–14)

Tāpat Raksti mūs māca, ka Dieva priekšā topam taisnoti caur ticību Kristum, kad ticam, ka grēki tiek piedoti Kristus dēļ. Ja nu mise dzēš dzīvo un mirušo grēkus – tikai ar pašu mises svinēšanu (ex opere operato), tad taisnošana notiek caur mises norisi, nevis caur ticību, bet Raksti to nepieļauj.

Turpretī Kristus pavēl: “To darait, Mani pieminēdami!” (Lk. 22:19) Lūk, tādēļ mise ir iedibināta, lai tie, kuri bauda Sakramentu, ticībā pieminētu, kādu labdarību viņi saņem caur Kristu, un tā iedrošinātu un iepriecinātu baiļu pilno sirdi. Jo pieminēt Kristu nozīmē pieminēt Viņa svētību un saprast, ka tā tiešām ir dota mums. Turklāt nepietiek ar to, ka tikai piemin pašu notikumu, jo arī jūdi un bezdievīgie to var pieminēt. Īsi sakot, mise ir noturama tādēļ, lai Sakraments tiktu pasniegts tiem, kuriem nepieciešams mierinājums, kā to saka Ambrozijs: “Tā kā es vienmēr grēkoju, man vienmēr ir vajadzīgas zāles.”

Tā kā mise ir tāda dziedinoša Sakramenta baudīšana, tad pie mums tiek noturēta viena mise ik svētdienas un arī citās dienās, ja ir kādi, kas vēlētos baudīt Sakramentu, vai kur Sakraments tiek pasniegts tiem, kas to lūdz. Un tas nav jauns paradums baznīcā, jo baznīctēvi pirms Gregora, bieži runā par kopējām misēm, taču nepiemin privātās mises. Hrizostoms raksta: “Katru dienu priesteris stāv pie altāra, citus pieņemdams pie Svētā Mielasta, citus atturēdams.” Arī senajos kanonos ir skaidri redzams, ka kāds no priesteriem ir turējis misi, bet pārējie prezbiteri un diakoni ir saņēmuši Tā Kunga miesu. Tiešām, tāds ir Nīkajas koncila lēmums: “Pēc kārtas lai saņem Svēto Mielastu, pēc prezbiteriem arī diakoni no bīskapa vai prezbitera. Un Pāvils par Svēto Mielastu pavēl citam uz citu gaidīt, lai notiktu kopīga piedalīšanās (1. Kor. 11:33).”

Īsi sakot, tā kā pie mums mise notiek pēc sena baznīcas parauga, pēc Svētiem Rakstiem un baznīcas tēvu mācības, tad esam pārliecināti, ka to nevar nopelt visvairāk jau tādēļ, ka dievkalpojumi pa lielākai daļai ir saglabāti tādi, kādi tie bijuši agrāk. Tikai misu skaits ir atšķirīgs, un to biežās un acīm redzamās ļaunprātīgās lietošanas dēļ, bez šaubām, bija nepieciešams tās samazināt. Pat tajās baznīcās, kurās dievkalpojumi notika visbiežāk, misi nesvinēja katru dienu, kā to liecina Historia Tripartita (lib. 9 c. 38): “Bet Aleksandrijā trešdienā un piektdienā tiek lasīti Svētie Raksti un mācītāji tos izskaidro, un viss dievkalpojums notiek bez Svētā Vakarēdiena svinēšanas.”

XXV ARTIKULS
Par grēksūdzi

Grēksūdze mūsu baznīcā nav atmesta. Patiesi, Tā Kunga miesu mēs nemēdzam pasniegt tiem, kas iepriekš nav sagatavoti un saņēmuši Absolūciju. Turklāt ļaudis tiek ļoti rūpīgi mācīti par ticības nozīmi Absolūcijā, kas līdz šim tika pilnīgi noklusēta. Mūsu ļaudis tiek mācīti augstu vērtēt Absolūciju, kas ir Dieva balss un tiek pasludināta Dieva uzdevumā. Atslēgu vara tiek parādīta visā krāšņumā un tiek atgādināts, kādu mierinājumu tā nes izbiedētām sirdsapziņām. Tiek mācīts arī tas, ka Dievs prasa ticību šādai Absolūcijai kā balsij, kas atskan no Debesīm, un ka šāda ticība Kristum patiesi iegūst un saņem grēku piedošanu. Agrāk bez mēra slavināja gandarīšanas darbus; ticība, Kristus nopelni un ticības taisnība palika nepieminēti. Tāpēc šajā lietā mūsu draudzes ir vainojamas vismazāk. Pat mūsu pretinieki ir spiesti atzīt, ka mūsu teologi ir ļoti rūpīgi aplūkojuši un cēluši gaismā mācību par grēknožēlu.

Bet par grēksūdzi mūsu baznīcas māca, ka pārkāpumi nav obligāti jāuzskaita un ka sirdsapziņai nav jāuzveļ visu grēku uzskaitīšanas nasta, jo tos visus nemaz nav iespējams nosaukt, kā to liecina arī 19. Psalms: – “Kas gan apzinās savu nomaldīšanos?” (Ps. 19:13) Arī Jeremija 17– “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jer. 17:9) Ja piedots netiktu neviens cits grēks, kā tikai tas, kas izsūdzēts, tad sirdsapziņas nekad nevarētu rast mieru, jo lielāko grēku daļu, tās neievēro un nespēj atcerēties. Arī baznīcas tēvi ir atzinuši, ka grēku uzskaitīšana nav obligāta. Tā Dekrētos tiek citēts Hrizostoms, kas saka tā: “Es nesaku tev, ka tev publiski jāatklāj sava dvēsele vai jāapsūdz sevi citu priekšā, bet es gribu, lai tu paklausītu pravieša teiktajam: Atklāj Dieva priekšā savu ceļu. Tāpēc izsūdzi savus grēkus Dieva, patiesā Tiesneša, priekšā ar lūgšanu. Nestāsti savus pārkāpumus ar muti, bet ar savas sirdsapziņas atmiņu utt.” Arī Dekrētu skaidrojums (De poenitentia dist. 5, cap. Consideret) atzīst, ka grēksūdze ir ieviesta pēc cilvēku likuma. Tomēr grēksūdze pie mums tiek paturēta gan ļoti lielās Absolūcijas svētības dēļ, gan arī tādēļ, ka tā arī citādi ir sirdsapziņai noderīga.

XXVI ARTIKULS
Par ēdienu šķirošanu

Ne tikai vienkāršie ļaudis, bet arī baznīcas mācītāji līdz šim ir bijuši pārliecināti, ka ēdienu šķirošana un citas līdzīgas cilvēku tradīcijas ir derīgas žēlastības iegūšanai un gandarīšanai par grēkiem. Ka pasaulē valdīja tāds uzskats, ir redzams no tā, ka ik dienas radās jaunas ceremonijas, baznīcas rituāli, svētku un gavēņu dienas un baznīcas mācītāji to uzskatīja par tādu kalpošanu, kas nepieciešama žēlastības iegūšanai. Tādēļ tie ļoti biedēja cilvēku sirdsapziņu, lai viņi kādu no šiem darbiem neizlaistu. Tādas piespiedu tradīcijas dēļ baznīcai ir nodarīts liels ļaunums.

Pirmkārt, tā ir aptumšojusi mācību par žēlastību un ticības taisnību, kas ir Evaņģēlija galvenā daļa, kura baznīcā ar īpašu godu ir jāizceļ, lai Kristus nopelns būtu labi zināms un ticība, kas tic, ka grēki ir piedoti Kristus dēļ, tiktu izcelta pāri par visiem darbiem. Tāpēc arī Pāvils šo mācību uzsver visvairāk, atceļot bauslību un cilvēku tradīcijas, lai parādītu, ka kristiešu taisnība ir kas atšķirīgs no šādiem darbiem, tas ir, ka tā ir ticība, kas tic, ka grēki no žēlastības tiek piedoti Kristus dēļ. Bet šo Pāvila mācību cilvēku tradīcijas ir gandrīz pilnīgi nomākušas, radot uzskatu, ka mums ir jānopelna žēlastība un taisnība, šķirojot ēdienus un ievērojot līdzīgas tradīcijas. Runājot par atgriešanos, nemaz netika pieminēta ticība, vienīgi uzsvērti šādi gandarīšanas darbi, kas tika pielīdzināti pilnīgai grēknožēlai.

Otrkārt, šīs tradīcijas ir aptumšojušas Dieva pavēles, jo tradīcijas tika paceltas augstāk par Dieva baušļiem. Tika uzskatīts, ka visa kristietība nav nekas vairāk, kā noteiktas svētku dienas, rituāli, gavēņi un priesteru drānas. Šīs tradīcijas pretendēja uz garīgas un pilnīgas dzīves godu. Tajā pašā laikā Dieva pavēļu pildīšana katram pēc sava aicinājuma netika godāta. Proti, tas, ka tēvs audzina savus pēcnācējus, ka māte dzemdē bērnus, ka valdnieks rūpējas par kopējo labumu, tika uzskatīts par pasaulīgu un nepilnīgu darbu, kas esot daudz zemāks par dižajām tradīcijām. Šie maldi ļoti mocīja dievbijīgos, kuri, būdami laulībā, valdībā vai citā laicīgā amatā, jutās nospiesti savas nepilnīgās dzīves dēļ. Viņi apbrīnoja mūkus un citus tamlīdzīgos un maldīgi uzskatīja, ka tāds dzīves veids Dievam ir vairāk patīkams.

Treškārt, tradīcijas ļoti apgrūtināja sirdsapziņu, jo tās visas ievērot nebija iespējams, tomēr cilvēki uzskatīja, ka to ievērošana ir obligāti nepieciešama. Gersons raksta, ka daudzi ir krituši izmisumā un daži pat izdarījuši pašnāvību, juzdami, ka nespēj izpildīt tradīciju prasības, bet tajā pašā laikā viņi nedzirdēja neko par ticības taisnību un žēlastību. Ir redzams, ka sholastiķi un teologi vairo tradīcijas un meklē aizbildinājumus, lai atvieglotu sirdsapziņu, tomēr nespēj to mierināt un tā vietā vēl vairāk apgrūtina sirdsapziņu. Teologi un sludinātāji ar šo tradīciju apkopošanu bija tā aizņemti, ka tiem neatlika laika meklēt Rakstos daudz nepieciešamāko mācību par ticību, krustu, cerību, pilsoniskās iekārtas cienīgumu un nežēlīgi mocīto sirdsapziņu mierināšanu. Gersons un daži citi teologi ir ļoti žēlojušies, ka šo strīdu dēļ par tradīcijām viņu uzmanība tiekot atrauta no labākām mācībām. Arī Augustīns aizliedz apgrūtināt cilvēka sirdsapziņu ar šādām tradīcijām un prātīgi pamāca Januāriju (Epist. 119.), ka šādas tradīcijas, kā viņš ir teicis, ir jāuzskata par nenozīmīgām.

Tādēļ mūs nav jāuzskata par tādiem, kas šo jautājumu aplūko ātrsirdīgi vai ar naidu pret bīskapiem, par ko daži mūs veltīgi tur aizdomās. Bija ļoti nepieciešams brīdināt draudzes par šiem maldiem, kas radušies no nepareizi saprastām tradīcijām. Jo Evaņģēlijs pavēl draudzēs uzturēt mācību par žēlastību un ticības taisnību, ko nav iespējams saprast, ja cilvēki domā nopelnīt žēlastību ar pašu izvēlētām ieražām.

Tādēļ mūsu sludinātāji ir mācījuši, ka ar cilvēku tradīciju ievērošanu mēs nespējam nopelnīt žēlastību jeb tikt taisnoti. Tādēļ mēs neuzskatām šādas tradīcijas par nepieciešamām. Mūsu mācītāji šeit pievieno Rakstu liecību. Kristus aizstāv apustuļus, kuri neievēroja ierastās tradīcijas (Mt. 15:3). Tas gan acīmredzot nenozīmē, ka tās būtu nelikumīgas, bet ka ir tikai nenozīmīgas un tām ir zināms sakars ar bauslības šķīstīšanās likumu. Mateja evaņģēlijā 9. pantā Viņš saka: “Velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.” Tādēļ Viņš neprasa nevajadzīgas ieražas. Nedaudz vēlāk Viņš piebilst: “Ne, kas mutē ieiet, sagāna cilvēku.” Arī Pāvils saka: “Dieva valstība nav ēšana un dzeršana.” (Rom. 14:17) Un vēstule kolosiešiem: “Lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu.” Turpat arī: “Ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl būdami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības, kā piemēram: tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt, tev nebūs pieskarties!” (Kol. 2:16–21) Pēteris saka: “Ko jūs tagad Dievu kārdināt, uz mācekļu kakla likdami jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējam panest? Bet mēs ticam, ka ar Kunga Jēzus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi.” (Ap. d.15:10) Šeit Pēteris aizliedz apgrūtināt sirdsapziņas ar daudzajām tradīcijām, vai tās būtu no Mozus vai kāda cita. Un Pāvils vēstulē Timotejam nosauc ēdienu aizliegumus par dēmonu mācībām, kas cīnās ar Evaņģēliju un iedibina un dara tādus darbus, lai caur tiem nopelnītu žēlastību, itin kā bez tāda kulta kristietība nevarētu pastāvēt. (1. Tim.4:1–3)

Pretinieki pārmet, ka mēs atmetot disciplīnu un miesas mērdēšanu līdzīgi kā Joviāns. Mūsu rakstos gan atklājas kas cits. Mēs vienmēr esam mācījuši par krustu un to, ka kristiešiem ir jāpanes ciešanas. Tā ir patiesa, nopietna un neliekuļota miesas nonāvēšana, ka piedzīvojam dažādas ciešanas un tiekam krustā sisti līdz ar Kristu.

Turklāt mēs mācām, ka katram kristietim vajag savu miesu savaldīt un to ar darbu tā vingrināt un kalpināt, lai negausība un bezdarbība nevedinātu grēkot, bet ne tādēļ, lai ar tādiem darbiem nopelnītu žēlastību un gandarītu par grēkiem. Un uz tādu miesīgu savaldību vienmēr ir jāskubina ne vien pa retam un atsevišķās dienās, bet kā Kristus saka: “Sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas.” (Lk.21:34) Tāpat: “Šī dēmonu suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.” (Mt. 17:21) Un Pāvils saka: “Es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, nekļūtu atmetams.” (1. Kor. 9:27) Šeit viņš skaidri rāda, ka kalpina savu miesu ne tādēļ, lai caur tādu savaldību nopelnītu grēku piedošanu, bet lai miesa būtu paklausīga un derīga garīgām lietām un lai darītu darbu saskaņā ar savu aicinājumu. Tātad mēs neatmetam pašu gavēni, bet tradīcijas, kas apgrūtina sirdsapziņu un prasa ievērot noteiktas dienas un ēdienus, itin kā šādi darbi būtu svarīgs dievkalpojums.

Tomēr mēs saglabājam daudzas tradīcijas, kuras mēs ievērojam, lai saglabātu labo baznīcas iedibināto kārtību, piemēram, Svēto Rakstu lasījumu rindu dievkalpojumos un noteiktas svētku dienas. Mēs pamācām ļaudis, ka šādas ieražas nepanāk taisnību Dieva priekšā un ka tas nav grēks, ja tās bez piedauzības atmet. Šāda brīvība cilvēku iedibinātos rituālos nebija sveša arī baznīcas tēviem. Tā austrumu baznīcā Lieldienas svinēja citā laikā nekā Romā, un, kad agrāk šīs atšķirības dēļ romieši apsūdzēja austrumu baznīcu šķeltniecībā, tad tie viņiem aizrādīja, ka tādām ieražām visur nav jābūt līdzīgām. Un Irenejs saka: “Atšķirības gavēņu dienās neizposta ticības vienību.” Tāpat pāvests Gregorijs (Decretum Gratiani, dist. 12.) norāda, ka tādas atšķirības nešķeļ baznīcas vienību. Un Kasidora Historia tripartia lib. 9 minēti daudzi atšķirīgu rituālu piemēri un teikti šādi vārdi: “Apustuļu nodoms nav bijis noteikt svētku dienas, bet sludināt labu saskaņu un dievbijību.”

XXVII ARTIKULS
Par mūku solījumiem

Ko mums māca par mūku solījumiem, labāk sapratīsim, ja atcerēsimies, kāds stāvoklis bija klosteros un cik tajos daudz ik dienu tika pārkāpti kanoni. Augustīna laikā klosteri bija brīvas brāļu savienības. Vēlāk visur izvirtušās disciplīnas dēļ tika izdomāti solījumi, lai ar tādu izgudrotu cietumu atjaunotu disciplīnu.

Ar laiku solījumiem tika pievienoti vēl daudzi citi noteikumi. Un pirms likumīgā vecuma sasniegšanas pretēji baznīcas kanoniem tādi valgi tika uzlikti daudziem.

Daudzi mūku kārtā ir iekļuvuši aiz pārpratuma, jo, ja arī viņi bija atbilstošajā vecumā, tad tiem tomēr pietrūka spēju novērtēt savus spēkus. Kas bija iepinušies šajā tīklā, tos spieda ar varu palikt, lai gan daži saskaņā ar kanoniem varētu tikt atbrīvoti. Un jaunavu klosteros tas notika vēl biežāk nekā mūku klosteros, lai gan vājākais dzimums taču būtu vairāk jāsaudzē. Šī bardzība jau pirms mūsu laika nepatika daudziem krietniem vīriem, kad viņi redzēja meitenes un pusaudžus iegrūstus klosteros tikai uztura dēļ. Viņi redzēja šīs rīcības nelaimīgās sekas un to, kāda piedauzība tādēļ radās, kādus valgus tā uzmeta sirdsapziņai. Viņus apbēdināja, ka lietās ar tik bīstamām sekām baznīcas kanonu autoritāte tiek pilnīgi neievērota un nicināta. Pie šiem ļaunumiem vēl klāt nāca aplama iedoma par solījumiem, tā, kā visiem sen ir zināms, nav patikusi arī tiem mūkiem, kuri bija mazliet saprātīgāki. Tika apgalvots, ka mūku solījumi esot līdzīgi Kristībai, ka ar šo dzīves kārtu izpelnoties grēku piedošanu un taisnošanu Dieva priekšā. Jā, tika pat uzskatīts, ka mūku dzīve ne tikai nopelna taisnību Dieva priekšā, bet vēl vairāk – ka tā atbilst ne tikai Dieva priekšrakstiem, bet arī tā sauktajiem evaņģēliskajiem padomiem.

Tādējādi viņi grib pārliecināt, ka mūku dzīve esot daudz kas pārāks par Kristību un ka ar mūka dzīvi var izpelnīties vairāk nekā valdības vīri, mācītāji un tiem līdzīgi, kuri pilda savu amatu pēc Dieva pavēles, nevis pēc sagudrotiem reliģiskiem ieskatiem. Neko no tā neviens noliegt nevar, jo tas ir atrodams viņu pašu grāmatās.

Kas tad ar klosteriem vēlāk ir noticis? Kādreiz tur bija svētās literatūras un citu baznīcai derīgu zinātņu skolas, no kurienes tika izraudzīti mācītāji un bīskapi. Tagad tas ir citādi. Patiesi nav vērts atstāstīt visiem zināmo. Kādreiz klosteros sanāca, lai mācītos, tagad ir izdomāts, ka šis dzīvesveids iekārtots, lai izpelnītos žēlastību un taisnību, jā, pat tiek apgalvots, ka tas ir pilnības stāvoklis un ir pārāks par visiem citiem Dieva iedibinātiem dzīvesveidiem. To pieminam ne kā naidīgu pārspīlējumu, bet lai labāk šajā jautājumā varētu saprast mūsu mācību.

Pirmkārt, par tiem, kuri noslēdz laulību, mācām, ka visiem, kuri nav piemēroti celibātam, ir atļauts noslēgt laulību, tāpēc ka mūku solījumi nevar atcelt Dieva iedibināto kārtību un pavēli. Bet Dieva pavēle ir šī: “Bet netiklības novēršanas labā lai katram ir sava sieva un katrai sievai savs vīrs.” (1. Kor. 7:2) Ne tikai Dieva pavēle, bet arī Dieva iedibinātā radības kārtība virza uz laulību tos, kurus Dievs nav izņēmuma kārtā izredzējis celibātam. Tas ir saskaņā ar Vārdu: “Nav labi cilvēkam būt vienam.” (1. Moz. 2:18) Tātad tie, kuri paklausa šai Dieva pavēlei un iedibinātajai kārtībai, negrēko.

Ko varam iebilst? Lai kāds cilvēku īpašos solījumus cildina, cik vien grib, tie tomēr neatceļ Dieva pavēli. Romas baznīcas kanoni māca, ka jebkādam solījumam stāv pāri augstākā tiesības. Cik tad daudz mazāk šādi solījumi iespēj pret Dieva pavēlēm!

Ja nepastāvētu nekādi iemesli, kādēļ solījumu saistība varētu tikt grozīta, tad arī Romas pāvesti nekad nespētu atbrīvot no solījumiem. Un, ja tiešām nav atļauts atcelt cilvēku saistības, cik gan daudz vairāk tas attiecas uz Dieva likumiem! Tomēr Romas pāvesti ir tālredzīgi sprieduši, ka sakarā ar šo solījumu saistībām ir jāievēro taisnīgums un mērenība. Tāpēc lasām, ka viņi bieži ir atsvabinājuši no solījumiem. Katrā ziņā visiem ir zināms gadījums ar Aragonas ķēniņu, kas tika atsaukts no klostera, un arī mūsdienās netrūkst tādu piemēru.

Tālāk, kāpēc mūsu pretinieki pārspīlē solījuma saistības vai ietekmi, bet tai pašā laikā klusē par pašu solījuma būtību, proti, ka tas ir pieļauts tikai kā iespēja un tam jābūt brīvprātīgam, pēc paša ierosmes un pārdomāti pieņemtam? Tas taču nav nekāds noslēpums, ka mūžīgā šķīstība nav cilvēkam pa spēkam. Un cik maz ir to, kas devuši solījumu pēc paša ierosmes un brīvprātīgi! Meitenes un pusaudži tiek pierunāti, dažreiz pat piespiesti dot solījumu pirms viņi spēj par to spriest. Tāpēc nav pareizi tik nelokāmi pastāvēt uz solījuma saistībām, un visiem ir jāatzīst, ka tas, kas ir solīts bez paša ierosmes, piespiesti vai neapdomīgi, – ir pret solījuma būtību.

Lielākā daļa baznīcas kanonu atceļ solījumus, kas doti pirms 15. dzīvības gada, tāpēc ka pirms šā vecuma, kā ir redzams, nav tik daudz izpratnes, lai varētu lemt par visu savu mūžu. Cits baznīcas likums, kas vairāk piekāpjas cilvēka nespēka priekšā, pieliek klāt vēl kādus gadus, proti, aizliedz pirms 18. mūža gada uzņemties solījumus. Kuram no abiem lai paklausām? Lielākai daļai ir aizbildinājums, kāpēc tie ir atstājuši klosterus: pirms šā vecuma dotais solījums.

Beidzot, kaut arī mūka solījumu pārkāpšana varētu tikt nosodīta, tomēr nav saprotama iemesla, kādēļ tādu personu laulība būtu šķirama, jo Augustīns (27. quaest. I. cap. Nuptiarum) noraida šķiršanas vajadzību, un viņam baznīcā ir liela ievērība, pat ja citi vēlāk ir sprieduši citādi.

Lai gan ir redzams, ka Dieva pavēle laulāties daudzus atbrīvo no mūku solījumiem, tad tomēr mēs minam vēl citu apsvērumu, pierādot, cik tukši ir mūku solījumi: tie ir nederīgi kā jebkura dievkalpošana, kas ir cilvēku ierīkota bez Dieva pavēles un izraudzīta žēlastības iegūšanai, tā ir pat bezdievīga, kā Kristus saka: “Bet velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.” (Mt. 15:9) Arī Pāvils visur māca, ka taisnošana nav meklējama iekārtojumos un kultos, kas ir cilvēku izdomāti, bet gan ticīgajiem panākama vienīgi caur ticību, ka Dievs viņus pieņem žēlastībā Kristus dēļ.

Bet mūki māca, ka viņu reliģiskās izdarības sniedz gandarījumu par grēkiem, pelna žēlastību un taisnošanu. Kas cits tas ir, ja ne Kristus goda laupīšana un ticības taisnošanas aptumšošana un noliegšana? Tātad no tā secināms, ka visi šie mūku solījumi bijuši bezdievīgs kults, lūk, tādēļ arī nederīgi. Patiesi, bezdievīgs un pret Dieva pavēli dots solījums nav spēkā! Un nekādā ziņā, kā to saka arī kanoni, ar solījumu nedrīkst piesaistīt cilvēku pie netaisnības.

Pāvils saka: “Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši.” (Gal. 5:4) Tiešām, tie, kuri caur mūka solījumu grib tikt taisnoti, tiek šķirti no Kristus un atkrīt no Viņa žēlastības. Jo arī tie, kuri mūku solījumiem piešķir taisnojošu spēku, piešķir to pašu darbiem, lai gan patiesībā šis gods pieder vienīgi Kristum.

Katrā ziņā nevar noliegt, ka mūki ir mācījuši taisnošanas un grēku piedošanas iegūšanu ar solījumiem un mūku dzīves ievērošanu, jā, pat izdomājuši vēl aplamākas lietas: ir apgalvojuši, ka spēj citiem patapināt savus darbus. Ja kas nu gribētu to visu naida dēļ daudzināt, cik gan daudz liecību varētu savākt, par ko kauns ir pašiem mūkiem! Turklāt viņi iestāstījuši ļaudīm, ka viņu reliģiskās izdarības esot kristiešu pilnības stāvoklis. Vai tad tas nenozīmē piešķirt darbiem taisnošanas spēku? Tā baznīcā ir liela apgrēcība, ka tautai tiek piedāvāts kā neapstrīdams tāds kults, kas tomēr ir cilvēku izdomāts, bez Dieva pavēles, un vēl tiek mācīts, ka šāds kults taisno cilvēkus. Ticības taisnība, par ko visvairāk vajadzētu stāstīt baznīcā, tiek aptumšota, kad šīs apbrīnojamās “eņģeļu reliģijas”, nabadzības un pazemības liekuļošana un celibāts apmāna ļaužu acis.

Turklāt, kad ļaudis dzird, ka vienīgi mūki atrodas pilnības stāvoklī, tiek aptumšotas Dieva pavēles un patiesais dievkalpojums. Tiešām, kristīgā pilnība ir: no sirds bīties Dievu un vienmēr atkal uzņemt sevī stipru ticību un droši ticēt, ka Kristus dēļ mums ir žēlsirdīgs Dievs, no Dieva izlūgties un saskaņā ar mūsu aicinājumu arī gaidīt palīdzību it visās kārtojamās lietās, vienlaikus apzinīgi veicot labus darbus gan ārpus draudzes, gan arī kalpojot savā aicinājumā. Šajās lietās ir patiesā pilnība un īstais dievkalpojums, nevis celibātā, ubagošanā vai ubaga skrandās. No šīs mūku dzīves nepatiesās slavināšanas tauta iegūst daudz kaitīgu un aplamu domu. Ja dzird, ka celibāts bez mēra tiek slavēts, tad laulībā jādzīvo ar sirdsapziņas apgrūtinājumu. Ja dzird, ka vienīgi ubagi ir pilnīgi, tad ar apgrūtinātu sirdsapziņu jāpārvalda īpašums un jāveic saimnieciski darījumi. Tie dzird, ka Evaņģēlijs tikai mudina nemeklēt atriebību, tādēļ daži personiskajā dzīvē nebaidās atriebties, jo atturēties no atmaksas viņiem ir tikai evaņģēlisks padoms, ne pavēle. Citi savukārt vēl vairāk maldās, novērtēdami visus pārvaldes iestāžu amatus un visus laicīgos sabiedriskos pienākumus kā kristiešiem nepiedienīgus.

Ir lasīts par gadījumiem, kad cilvēki, pamezdami laulību, pamezdami valsts pārvaldes amatu, sevi ieslēguši klosteros. To viņi nosauca par bēgšanu no pasaules un cenšanos pēc svētas dzīves, ar ko iegūt Dieva labvēlību, bet neredzēja, ka Dievam ir jākalpo tādos uzdevumos, kādus Viņš pats uzticējis, nevis cilvēku izgudrotos iekārtojumos. Tikai tas ir labs un pilnīgs dzīvesveids, kas ir Dieva pavēlēts. Par šīm lietām ir nepieciešams cilvēkiem atgādināt.

Jau agrāk Gersons ir nosodījis mūku maldus par pilnību un tā apliecinājis, ka atzīt mūku dzīvi par pilnības stāvokli viņa laikā bija nedzirdēts jaunums.

Tik daudz bezdievīgu maldu mācību ietverts mūku solījumos: ka tie taisno, ka tie ir kristīgā pilnība, ka mūki piepilda Evaņģēlija padomus un Dieva likumus, ka labie darbi viņiem ir kas vairāk nekā nepieciešams. Tā kā tas viss ir maldi un tukšība, tad tas padara mūku solījumus veltīgus un nederīgus.

XXVIII ARTIKULS
Par baznīcas varu

Daudz strīdu ir bijis par bīskapu varu, kuros daži nožēlojamā kārtā bija sajaukuši “baznīcas varu ar zobena varu”. Šī sajaukšana ir izraisījusi lielus karus un nemierus, kad pāvesti, lepojoties ar Atslēgu varu, ne tikai ieviesuši jaunus kultus un apgrūtinājuši sirdsapziņas ar [Absolūcijas] aizturēšanas tiesībām un niknām ekskomunikācijām, bet arī centušies grozīt ko pasaules valdībās un atņemt imperatoram impēriju. Tādas negantības baznīcā jau agrāk ir nosodījuši dievbijīgi un izglītoti cilvēki. Tādēļ mums, teologiem, lai mierinātu cilvēku sirdsapziņas, ir jāparāda atšķirība starp baznīcas varu un zobena varu, un tādēļ mēs esam mācījuši par tām abām, ka Dieva pavēles dēļ tās abas ir jāciena un jātur godā kā Dieva lielākās dāvanas virs zemes.

Bet mūsu pārliecība ir šāda: Atslēgu vara jeb bīskapu vara saskaņā ar Evaņģēliju ir vara jeb Dieva pavēle – sludināt Evaņģēliju, piedot un paturēt grēkus un pārvaldīt sakramentus. Jo ar šo pavēli Kristus ir izsūtījis apustuļus: “Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.. Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” (Jņ. 20:21–23) Un: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.” (Mk. 16:15)

Šī vara attiecas tikai uz Dieva vārda sludināšanu un sakramentu pasniegšanu daudziem vai vienam – saskaņā ar aicinājumu. Jo šeit tiek sniegtas nevis laicīgas, bet mūžīgas lietas: mūžīgā taisnība, Svētais Gars un mūžīgā dzīvība. Nekas no tā nevar notikt citādi – kā tikai caur Vārda un sakramentu pārvaldīšanu, kā saka Pāvils: “Tas [Kristus Evaņģēlijs] ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.” (Rom. 1:16) Un, tā kā baznīcas vara sniedz mūžīgas mantas un darbojas tikai caur Vārda sludināšanu, tad tā neiejaucas laicīgajā valdīšana; gluži tāpat kā dziedāšanas māksla nekādi neiejaucas valdības lietās. Tas ir tāpēc, ka laicīgā valsts nodarbojas ar pavisam citām lietām nekā Evaņģēlijs. Valdība sargā nevis dvēseles, bet miesu un laicīgās lietas pret vardarbību un savalda cilvēkus ar zobenu un miesas sodiem, lai uzturētu pilsonisko taisnīgumu un mieru.

Tāpēc nedrīkst sajaukt baznīcas varu un laicīgo varu. Baznīcas varai ir savs uzdevums: mācīt Evaņģēliju un pārvaldīt sakramentus. Tā neiejaucas svešā amatā, negroza pasaules valsts varas, neatceļ valdību likumus, neatceļ laicīgo paklausību, nekavē tiesiskus lēmumus dažādos pilsoniskos iekārtojumos un līgumos, nediktē priekšā valdībām likumus attiecībā uz valsts pārvaldes formu, kā Kristus saka: “Mana valstība nav no šīs pasaules.” (Jņ. 18:36) Tāpat: “Kas Mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?” (Lk. 12:14) Un Pāvils saka: “Mūsu piederība ir Debesīs.” (Fil. 3:20) Un: “Mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai.., kas paceļas pret Dieva atziņu.” (2. Kor. 10:4–5)

Tādā veidā mēs izšķiram vienas un otras varas pienākumus un pavēlam kā vienu, tā otru turēt godā un atzīt, ka abas ir Dieva dāvanas un svētības.

Ja nu bīskapiem pieder arī laicīgā vara, tad tā viņiem nepieder kā bīskapiem pēc Evaņģēlija pavēles, bet pēc cilvēku likumiem, valdnieku un ķeizaru dota – viņu laicīgo īpašumu pārvaldīšanai. Bet tās tomēr ir pavisam citas funkcijas nekā Evaņģēlija sludināšana.

Tātad – kad tiek spriests par bīskapu tiesisko varu, tad vajag izšķirt viņu laicīgo varu un viņu baznīcas varu. Tādējādi saskaņā ar Evaņģēliju vai, kā saka, pēc dievišķām tiesībām šī vara pieder bīskapiem kā bīskapiem, tas ir, kā tādiem, kuriem uzticēta Vārda un sakramentu pārvaldīšana: piedot grēkus, noraidīt Evaņģēlijam pretrunīgu mācību un izslēgt no baznīcas kopības ne cilvēciskajā spēkā, bet vienīgi ar Vārdu tos bezdievīgos, kuru bezdievība zināma. Šais lietās dievišķo tiesību dēļ draudzēm ir nepieciešams viņiem paklausīt; tas ir saskaņā ar Kristus vārdiem: “Kas jūs klausa, tas klausa Mani.” (Lk. 10:16) Bet, ja viņi ko māca vai pavēl pret Evaņģēliju, tad draudzēm ir Dieva pavēle, kas aizliedz tiem paklausīt: “Sargaities no viltus praviešiem!” (Mt. 7:15) “Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no Debesīm jums sludinātu citu Evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” (Gal. 1:8) “Jo mēs nekā nespējam pret patiesību, bet tikai par patiesību.” (2. Kor. 13:8) Un atkal: “Tādēļ es jums to rakstu.. pēc tās pilnvaras, ko Tas Kungs man devis ticības stiprināšanai un ne postīšanai.” (2. Kor. 13:10) Tāpat pavēl arī kanoni Par priesteriem un Par avīm. Un Augustīns vēstulē pret Petuliānu raksta: “Nav jāseko un jāklausa arī katoliskajiem bīskapiem, ja tie maldās vai ko māca pret kanoniskajiem Dieva Rakstiem.”

Ja bīskapiem ir vēl kāda cita vara vai noteikšana kādos zināmos gadījumos, piemēram, par laulību vai desmito tiesu u.tml., tad tas ir pēc cilvēku likumiem. Un ja šajos gadījumos bīskapi kļūst nolaidīgi, tad valdnieku pienākums ir, pat ja viņi to nevēlas, – izspriest tiesu saviem pavalstniekiem, lai uzturētu mieru valstī.

Turklāt tiek diskutēts arī par to, vai bīskapiem jeb mācītājiem ir tiesības ieviest baznīcas ceremonijas un likumus par ēdieniem, svētku dienām, par kalpotāju vai garīdzniecības amata pakāpēm u.tml. Tie, kuri piedēvē bīskapiem šīs tiesības, atsaucas uz Rakstu liecību: “Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā.” (Jņ. 16:12–13) Tie atsaucas arī uz apustuļu piemēru, ka tie aizlieguši baudīt nožņaugtus dzīvniekus un asinis (Ap. d. 15:20). Tie norāda uz sabata pārcelšanu uz Tā Kunga dienu [svētdienu], kas, šķietami ir pret Dekalogu. Visvairāk viņi daudzina šo piemēru par sabata pārcelšanu. Tik liela esot baznīcas vara, ka tā varējusi ko noteikt pār Dekaloga bausli!

No savas puses mēs mācām, ka bīskapiem, kā jau iepriekš sacīts, šai jautājumā nav nekādas varas kaut ko noteikt, kas būtu pret Evaņģēliju. To pašu atzīst arī kanoni (Dist. 9) . Bet tas ir pretēji Svētajiem Rakstiem – ieviest tradīcijas un pieprasīt to ievērošanu, lai ar to gandarītu par grēkiem vai izpelnītos žēlastību un taisnošanu. Katrā ziņā tas laupa Kristus nopelna godu, kad ar šādu tradīciju ievērošanu mēs domājam sev pelnīt taisnošanu. Ir skaidrs, ka šādas pārliecības dēļ šīs tradīcijas baznīcā ir vairojušās gandrīz līdz bezgalībai, savukārt mācība par ticību un ticības taisnību tajā pašā laikā ir tikusi atmesta. Tā pakāpeniski tika ieviestas daudzas jaunas svētku dienas, jauni gavēņi, jaunas ceremonijas, jauni svētie, jo šādu lietu izgudrotāji domāja ar šiem darbiem nopelnīt sev žēlastību. Tā jau senāk ir vairojušies grēku nožēlas kanoni, kuru atliekas mēs joprojām varam manīt gandarīšanas praksē.

Tāpat tradīciju izgudrotāji pretēji Dieva pavēlei, saistīdami grēku ar ēdieniem, dienām un tamlīdzīgām lietām, uzliek baznīcai bauslības jūgu, it kā kristiešiem taisnošanas iegūšanai būtu nepieciešama tāda kalpošana, kas līdzīga levītiskajai, kuru Dievs būtu uzticējis apustuļiem un bīskapiem. Daži tā raksta, un šķiet, ka pāvesti daļēji ir tikuši maldināti no Mozus bauslības piemēra. Tādējādi ir radušās šādas nastas, – ka tas esot nāves grēks, ja, pat neapgrēcinot citus, svētku dienās strādājot roku darbu, ka nāves grēks esot izlaist kanoniskās lūgšanu stundas, ka zināmi ēdieni apgānot sirdsapziņu, ka gavēņi esot Dievam patīkami darbi, ka Absolūcijas aizturēšanas gadījumā grēku cits nevarot piedot, neaizskarot aizturētāja pilnvaras; kaut gan paši kanoni šeit nerunā par vainas aizturēšanu, bet baznīcas soda aizturēšanu.

No kurienes gan bīskapiem ir vara uzspiest draudzēm tādas tradīcijas, sasaistot cilvēku sirdsapziņas, ja Pēteris aizliedz “uz mācekļu kakla likt jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējam panest” (Ap. d. 15:10), un Pāvils saka, ka viņš lepojas “ar tām pilnvarām, ko mums Tas Kungs devis jūsu celšanai un ne postīšanai.” (2. Kor. 10:8) Kādēļ tad viņi vairo grēkus ar šādām tradīcijām?

Bet ir zināmas skaidras liecības, kas aizliedz uzspiest tādas tradīcijas – it kā tās pelnītu žēlastību vai būtu nepieciešamas pestīšanai. Pāvils raksta: “Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu.” (Kol. 2:16) Tāpat: “Ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības. ..Tām gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana; bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai.” (Kol. 2:20–23) Un arī Pāvils atklāti noraida tradīcijas: “Šī liecība ir patiesa. Tādēļ atspēko viņus it asi, lai tie ticībā kļūst veseli, nevis pieķeras jūdu pasakām un cilvēku priekšrakstiem, kas novēršas no patiesības.” (Tit. 1:13–14)

Kristus saka tiem, kuri pieprasa tradīcijas: “Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji” (Mt. 15:14), un noraida šādu kalpošanu: “Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm.” (Mt. 15:13)

Ja nu bīskapiem ir vara ar tādām tradīcijām apgrūtināt sirdsapziņu, kāpēc tad tik bieži Raksti aizliedz ieviest tādas tradīcijas? Kāpēc tās nosauc par dēmonu mācībām (1. Tim. 4:1)? Vai Svētais Gars būtu bez pamata iepriekš brīdinājis?

Tā kā šādi iekārtojumi, – kas radīti ar domu, ka tie ir nepieciešami, lai iemantotu žēlastību, – ir pretēji Evaņģēlijam, tad nu ir jāpaliek pie tā, ka bīskapam nav atļauts ieviest šādas kalpošanas un tās uzspiest kā nepieciešamas. Tiešām, baznīcā ir nepieciešams saglabāt mācību par kristīgo brīvību un arī par to, ka taisnošanai nav vajadzīgs bauslības jūgs, kā ir rakstīts Vēstulē galatiešiem: “Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” (Gal. 5:1) Ir nepieciešams saglabāt vissvarīgāko Evaņģēlija artikulu, ka mēs iegūstam žēlastību bez mūsu nopelniem ticībā Kristum, nevis ar noteiktu likumu vai dienu ievērošanu, vai citām cilvēku ieviestām kalpošanām.

Ko tad secināsim par Tā Kunga dienu un līdzīgiem dievnama rituāliem? Uz to mums jāatbild, ka bīskapiem vai mācītājiem gan ir ļauts noteikt kārtību, lai draudzē visas lietas norisinātos pienācīgi un kārtīgi, bet ne tādēļ, lai ar šo kalpošanu mēs pelnītu žēlastību vai gandarītu par grēkiem, vai apgrūtinātu sirdsapziņu, uzskatīdami to par nepieciešamu kalpošanu vai arī domādami, ka tas ir grēks, ja mēs to nepildām, pat neapgrēcinot citus. Tā Pāvils norāda, lai draudzes sanāksmēs sievas apsedz galvu (1. Kor. 11:5–6) un lai Dieva vārda skaidrotājus draudzē uzklausītu pēc kārtas (1. Kor. 14:27). Tādiem iekārtojumiem nākas pielāgoties un tos uzturēt mīlestības un miera dēļ tiktāl, lai cits citam nedotu piedauzību, lai viss draudzē notiktu pieklājīgi un bez jukām (1. Kor. 14:40); bet tikai tā, lai sirdsapziņa netiktu apgrūtināta, uzskatot šo kalpošanu par nepieciešamu glābšanai un domājot, ka tas ir grēks, ja mēs to nepildām, pat neapgrēcinot citus; tāpat kā neviens nav teicis, ka sieva grēko, būdama sabiedrībā ar neapsegtu galvu, ja tas notiek bez apgrēcības.

Tāda pat ir Tā Kunga dienas, Lieldienu, Vasarsvētku un līdzīgu svētku un rituālu ievērošana. Ja kādi domā, ka baznīcas autoritāte sabata vietā noteikusi Tā Kunga dienas ievērošanu kā nepieciešamu, tie ļoti maldās. Svētie Raksti ir atcēluši sabatu; tie māca, ka kopš Evaņģēlija atklāšanās, visas Mozus ceremonijas var atmest. Un, tā kā bija nepieciešams noteikt dienu, lai ļaudis zinātu, kad sanākt kopā, tad šim nolūkam baznīca noteica Tā Kunga dienu (svētdienu), kura, šķiet, vairāk par labu atzīta tādēļ, lai cilvēkiem būtu kristīgās brīvības piemērs un lai tie zinātu, ka ne sabata, ne arī kādas citas īpašas dienas ievērošana nav nepieciešama.

Ir sākušies dīvaini strīdi par bauslības pārgrozīšanu, par Jaunās Derības ceremonijām, par sabata pārcelšanu. Tie visi ir radušies no aplamās pārliecības, ka baznīcā ir jābūt tādai kalpošanai, kas atbilst levītiskajai, un ka Kristus ir uzdevis apustuļiem un bīskapiem izdomāt jaunas ceremonijas, kas nepieciešamas glābšanai. Šie maldi izplatījušies baznīcā tādēļ, ka ticības taisnība nav mācīta pietiekami skaidri. Citi aizstāv viedokli, ka, lai gan Tā Kunga dienas svinēšana neesot dievišķa pavēle, tā tomēr ir jāievēro, it kā būtu dievišķa pavēle. Viņi dod priekšrakstus par svētku dienām, cik daudz tajās ir atļauts strādāt. Kas cits gan ir šāda veida strīdi, ja ne sirdsapziņas valgi? Un, kaut arī viņi mēģina mīkstināt tradīcijas, tomēr tās nekad netiek mīkstinātas, kamēr pastāv uzskats par to nepieciešamību. Un tās paliek kā nepieciešamība tur, kur nav pazīstama ticības taisnība un kristīgā brīvība.

Apustuļi ir pavēlējuši atturēties no nožņaugtu dzīvnieku un asins baudīšanas (Ap. d. 15:20–29) – kurš gan to tagad ievēro? Taču tie, kuri to neievēro, negrēko, jo paši apustuļi nav vēlējušies apgrūtināt cilvēku sirdsapziņas ar šādu nastu. Bet uz laiku viņi to ir aizlieguši, lai izvairītos no apgrēcības. Jo katrā ziņā šis lēmums mums aizvien ir jāaplūko, paturot prātā, kāds ir Evaņģēlija nolūks.

Diezin vai vispār kādi kanoni tiek pilnīgi izpildīti, un daudzus kanonus ik dienas neievēro arī tie, kuri visdedzīgāk aizstāv tradīcijas. Un nav iespējams sirdsapziņām palīdzēt, ja cilvēki neievēro šos atvieglinājumus; tādēļ mēs apzināmies, ka kanoni tiek turēti, neuzskatot tos par nepieciešamiem, un ka sirdsapziņām tas nekaitē pat arī tad, ja zināmas tradīcijas izzūd.

Bet bīskapi viegli varētu uzturēt pienācīgo paklausību, ja viņi nespiestu turēt šīs tradīcijas, kuras nevar ievērot ar labu sirdsapziņu. Tagad viņi pavēl celibātu un pieņem mācītāja amatā tikai tos, kas zvēr, ka nemācīs skaidro Evaņģēlija mācību. Mūsu draudzes neprasa, lai bīskapi atjaunotu vienprātību uz sava goda rēķina; taču labiem mācītājiem tomēr pieklātos to darīt. Tās tikai prasa, lai viņi atceļ netaisnās nastas, kas ir ieviestas un pieņemtas pretēji katoliskās, tas ir, vispārējās baznīcas paradumam. Iespējams, ka sākumā tādiem iekārtojumiem ir bijis svarīgs iemesls; tomēr vēlākajiem laikiem tas vairs neatbilst. Bet ir skaidri redzams, ka daži kanoni pieņemti aiz pārpratuma. Lūk, tādēļ pāvesta laipnībai vajadzētu tagad tos mīkstināt, jo šādas izmaiņas taču nesatricina baznīcas vienību. Patiesi daudzas cilvēku tradīcijas ar laiku ir grozītas, kā to rāda paši kanoni. Bet, ja nevar panākt, ka tās tradīcijas, kuras nevar izpildīt bez grēka, neprasa ievērot, tad mums jāseko apustuliskajai regulai, kas nosaka: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Ap. d. 5:29)

Pēteris aizliedz bīskapiem izturēties kā valdniekiem un piespiest draudzes ar varu (1. Pēt. 5:3). Mēs gan necenšamies panākt, lai bīskapi piekāptos savā kundzībā, bet tikai lūdzam, lai tie atļauj Evaņģēliju skaidri sludināt un lai neprasa stingri ievērot dažas tradīcijas, kuras nav iespējams pildīt neapgrēcinoties. Ja nu viņi to nedara, lai paši pielūko, kā Dievam atbildēs, ka ar šādu nepiekāpību viņi rada baznīcas šķelšanos.

GALAVĀRDI

Šie ir galvenie artikuli, par kuriem, šķiet, ir nesaskaņas. Kaut gan noteikti vēl varētu runāt par vairākām aplamām ieražām, tomēr lai izvairītos no pārāk gara un plaša izklāsta, mēs esam pateikuši tikai pašu svarīgāko. Pamatojoties tajā, var viegli izspriest pārējās lietas. Lielas žēlabas ir atskanējušas par grēku atlaidēm, svētceļojumiem un ekskomunikāciju. Draudzes dažādos veidos ir cietušas no indulgenču jeb grēkatlaižu tirgoņiem. Bezgalīga cīnīšanās ir bijusi starp mācītājiem un mūkiem par draudzes tiesībām, grēksūdzēm, apbedīšanām, ārkārtējiem gadījumiem un neskaitāmām citām lietām. Šāda veida jautājumus mēs neesam minējuši tādēļ, lai galvenā lieta, īsi izklāstīta, būtu vieglāk saprotama. Šeit arī nekas nav teikts vai izdarīti secinājumi, lai kādu apvainotu. Ir minētas tikai tās lietas, par kurām, mūsuprāt, bija nepieciešams runāt, lai kļūtu skaidrs, ka ne mācībā, ne ceremonijās pie mums nekas nav pieņemts ne pret Rakstiem, ne katolisko baznīcu. Tādējādi ir nepārprotami redzams, ka mēs esam bijuši ļoti uzmanīgi, lai mūsu draudzēs neieviestos jaunas un bezdievīgas mācības.

Saskaņā ar ķeizariskās majestātes pavēli, mēs vēlamies nodot jūsu rokās šos iepriekš minētos artikulus, lai mūsu ticības apliecība parādītos atklātībā un lai ļaudis varētu redzēt mūsu teologu mācības kopsavilkumu. Ja ir vēl kas tāds, ko kāds vēlētos šajā ticības apliecībā minēt, tad esam gatavi, ja Dievs vēlēs, sniegt plašāku informāciju saskaņā ar Rakstiem.

...

Draudzes pasākumi

Svētdienas dievkalpojums
plkst. 12:00

Draugi